13. maijā pirmo reizi Ķekavā jauniešus no visas Latvijas pulcēs gludūdens airēšanas meistarsacīkstes “Sudrabgārņa kauss” un jauniešu festivāls “Ūdensmalas atvēršanas svētki”.
Ķekaviešu iecienītajā atpūtas vietā pie Daugavas, Ķekaviņas upes ietekā, pie īpašuma “Ūdensrozes”, 13. maijā no plkst. 11.00 līdz 18.00 pirmo reizi notiks jauniešu meistarsacīkstes smaiļošanā un kanoe airēšanā 200 m distancē "Sudrabgārņa kauss"
un jauniešu festivāls "Ūdensmalas atvēršanas svētki".
Meistarsacīkstēm trijās vecuma grupās iespējams pieteikties līdz 7.maijam, sūtot pieteikuma kartiņas uz e-pastu toms@kanoe.lv. Ar "Sudrabgārņa kausa" nolikumu iespējams iepazīties šeit.
Sacensībās varēs sastapt Latvijas Olimpiešu kluba pārstāvjus un Eiropas Fair Play kustības pārstāvjus. Jaunieši varēs izmēģināt spēkus stāvairēšanā ar sup dēli, ko piedāvā Latvijas ražotājs “Prestol”. Savukārt svētku izklaidējošajā daļā biedrības “Lūzumpunkts”, “Slackline” un “Pulse effect” aicinās piedzīvot dažādus līdzsvara akrobātikas izaicinājumus, augstās virves un un kopradīt ritma skaņdarbus. Par festivāla noskaņu rūpēsies pasākuma vadītājs Rūdolfs Puķītis un dīdžejs Kārlis Zariņš.
Gludūdens airēšanas meistarsacīkstes un jauniešu festivālu “Ūdensmalas atvēršanas svētki” organizē biedrība “Ūdensmalu attīstībai” un sporta klubs “Sudrabgārnis” ar Ķekavas novada pašvaldības un Ķekavas novada sporta aģentūras atbalstu.
Gaidot pirmās gludūdens airēšnas sacensības "Sudrabgārņa kauss", aicinām smelties iedvesmu intervijā ar treneri Tomu Smirnovu.
Treneris Toms Smirnovs, metāla konstrukciju projektu vadītājs, 28 gadi, no kuriem 17 gadi pavadīti trenējoties un trenējot smaiļošanā.
“Man patīk skaidri redzēt, kurp dodos.”
1. Kā tu pats sāki airēt? Cik ilgi tu jau airē? Pastāsti pirmās atmiņas saistībā ar airēšanu?
Mans bērnības draugs un kaimiņš Matīss ir cēlonis tam, ka es sāku trenēties. Mēs bijām kārtīgi sētas puikas - katru brīvo brīdi izmantojām, lai dzīvotos laukā, spārdītu bumbu, brauktu ar velosipēdu un, protams, lai darītu blēņas. Reiz saucu draugu ārā, bet viņš esot aizgājis uz “kaut kādu airēšanas treniņu”, tā Matīsa vecāki. Sākumā nopratu, ka tā ir akadēmiskā airēšana, kur airē ar muguru pa priekšu. Pie sevis nodomāju - nu nē, tas nemaz man neder! Man patīk skaidri redzēt, kurp dodos. Matīsu turpmākajās dienās tomēr kārtīgi izvaicāju par šo nodarbi un devos pie vecākiem pēc atļaujas, lai varētu sākt apmeklēt treniņus smaiļošanā.
Es sāku trenēties smaiļošanā 1998. gada vasarā. Bez lieliem pārtraukumiem to daru septiņpadsmit gadu.
Pašas pirmās atmiņas saistībā ar airēšanu: Lucavsalas airēšanas bāzē. Biju nule ieradies treniņa vietā un dzirdu skaļus smiešanos. Protams, man interesēja paskatīties, kas tur notiek. Krastā uz plostiņa stāvēja treneris un vecākās grupas puiši –spēcīgi un plecīgi. Tad vēl biju kārtīgs sīkaliņš. Par labiem sasniegumiem sacensībās treneris vienam bija piešķīris vieglāku un šaurāku smailīti. Puisis bija tik priecīgs, ka kāpjot iekšā jaunajā laivā turpat arī pie plostiņa arī apgāzies. Tieši pēc desmit gadiem šis puisis godam pārstāvēja Latviju Pekinas Olimpiskajās spēlēs. Tas bija Krists Straume.
2. Kas tevi visvairāk piesaista trenera darbā?
Trenera darbā mani visvairāk piesaista pozitīvās enerģijas apmaiņa starp treneri un audzēkņiem. Jo vairāk treneris iegulda darbu un emocijas savos audzēkņos, jo vairāk saņem no viņiem atpakaļ. Liek censties vēl vairāk tas, kā tu vari palīdzēt saviem audzēkņiem izaugt un sasniegt iecerēto. Kad kāds no viņiem kāpj uz goda pjedestāla, tad treneris var justies lepns un gandarīts par kopā paveikto. Kad kāds no viņiem sasniedz savus mērķus dzīvē, tu ceri, ka neliela daļa no tā ir arī tavs ieguldījums. Tāpēc pašam vienmēr jābūt vislabākajā formā, gan fiziski, gan garīgi. Tā ir atbildība.
3. Kā tu redzi " Sudrabgārņa" sporta klubu pēc pieciem gadiem? Cik tur ir audzēkņu? Kāda ir bāzes dienaskārtība?
Sudrabgārņa bāze pēc pieciem gadiem? Hmm... .Audzēkņu tur būs tik daudz, lai es katram no viņiem spētu sniegt nepieciešamo uzmanības daudzumu.
Bāzes dienas kārtību veidosim kopā ar audzēkņiem. Veidosim to tā, lai viņiem vēlme un prieks tur ierasties būtu katru dienu. Visus iesaistīsim bāzes dzīvē, jo gludūdens airēšana ir ne tikai olimpiskais augsto sasniegumu sports, bet arī kvalitatīvs sporta dzīves veids visam mūžam.
4. Kad tev nav spēka doties uz priekšu, kur tu tomēr to paņem? Kas ir tava spēka mantra?
Man apkārt ir ļoti labi cilvēki, kas vienmēr palīdz tad, kad vairs nav spēka doties tālāk uz priekšu. Tie ir viņi, kas dod arī "kārtīgu spērienu pa pēcpusi", ja nepieciešams. Mājās pie ledusskapja turu lapiņu ar motivējošiem sakāmajiem, katru dienu izlasu pa vienam un tā izvēlos noskaņu savai dienai. Tā ir mana mantra. Mūzika ir ar mani katrā solī. Man ir sava mūzikas izlase treniņam un sava - katrai distancei.
5. Pastāsti pašu trakāko atgadījumu tavā airētāja pieredzē.
Tādu ir bijis daudz. Esmu, piemēram, airējis -20C grādos Baltkrievijas nometnē un izgāzies no laivas. Ir nācies glābt slīkstošos. Viena no glābšanas reizēm bija treniņu nometnes laikā Brocēnos. Ar pārinieku no Jelgavas trenējām divnieku (divvietīga smailīte) Eiropas U-23 čempionātam. Bijām nupat izgājuši uz ūdens, kā 100 metrus tālāk pamanījām šļakatas ezera vidū. Te redzam galvu, te rokas, te neredzam vairs neko - sapratām, ka ir jāsteidzas palīgā. Paguvām pēdējā mirklī un aizvilkām manāmi iereibušo peldētāju uz krastu. Onkulis bija patiešām pateicīgs par izglābšanu, bet tad saka: "Puiši, es nedaudz šeit atpūtīšos un tad peldēšu atpakaļ". Tad nu mums abiem ar pārinieku bija daudz kas viņam sakāms un ne maigiem vārdiem... Drošība uz ūdeņiem ir pirmā lieta, ko apgūst mūsu sporta veidā.
Sandra Biseniece,
biedrība “Ūdensmalu attīstībai”
02.05.2017