Dziesminieks, kura balss diapazons sasniedz gandrīz vai četras oktāvas, to daudziem salīdzinot ar slaveno grieķi Demisu Rusu. Sākotnēji gan Sīmaņa kaislība ir sports. Viņš ir 1967.gada Latvijas čempions kalnu slēpošanā junioriem. Vēlāk visu aizēno ģitāra un dziesmas.

 

1976.gadā radīta poēma ērģelēm “Mīlestība nekad nebeidzas” ar Arvīda Ulmes vārdiem. 1978.gadā top dziesmu cikls “Likteņa lietavas”, nākamajā – “Par zāli, sāli un Tevi” 1980.gadā visa Latvija ir pie Sīmaņa kājām, aizturot elpu, kad viņš “Mikrofona” aptaujas laureātu koncertā dzied “Melns ezers kalna galā...” Pa to laiku šo neparasto talantu pamana profesionāļi, uzaicinot Sīmani vispirms uz Filharmonijas kolektīvu “Tip Top”, vēlāk uz grupu “Lāčplēsis”. Sadarbībā ar to 1983.gadā top vēl viens hits – “Man jānoriet”. Tomēr nepārtrauktie koncerti bez atelpas nevar ilgi turpināties, jo Sīmanis dod priekšroku mākslinieciskai brīvībai.

 

Astoņdesmito gadu vidū it kā pazūd no lielās skatuves, lai strādātu individuāli. Ar saviem radošajiem plāniem viņš nelielās arī deviņdesmitajos gados, bet regulāri apbraukā Latvijas baznīcas ar savu dziesmu koncertiem. Šķiet tieši Haraldu Sīmani varētu saukt par vismazāk intervēto dziesminieku, bet par visu jau liecina dziesmas.