– Jūs nupat tikāt apbalvota ar goda zīmi "Ķekavas novada Goda pilsonis." Vai zināt, par ko jums šis apbalvojums piešķirts?
– Šis apbalvojums man bija patīkams pārsteigums. Domāju, ka tas vairāk saistīts ar manu profesionālo darbību, kaut iesaistos arī novada sabiedriskajā dzīvē un vēlēšanu laikā jau ilgus gadus esmu Ķekavas novada vēlēšanu iecirkņa priekšsēdētāja.
Uz Ķekavu atnācu pirms 29 gadiem, kad pabeidzu feldšerus Rīgas 1. medicīnas skolā un mani nosūtīja darbā uz šejieni. Darbu uzsāku 1. aprīlī, ko sākumā ar humoru uztvēru kā aprīļa joku, bet tas izvērtās par ļoti nopietnu manu mūža darbu. Ķekavas ambulance ir mana vienīgā darbavieta, un darbs tajā ir mana sirdslieta.
– Kā izlēmāt kļūt par mediķi?
– To sāku saprast jau no 5–6 gadu vecumā. Man dikti patika dakterēt lelles. Mana tēta māsa Rutas tante visu mūžu strādāja par vecāko māsu Iecavas slimnīcā. Tagad viņa jau ir pensijā. Kad biju maza, Rutas tante pa brīvdienām brauca pie savas mammas un manas vecmammas, pie kuras dzīvoju laukos. Viņai vienmēr bija līdzi sterilizatoriņš un špricītes. Un Rutas tante man ļāva pamēģināt, kā tas ir – iešpricēt. Man ļoti patika.
– Kāds bija jūsu feldšera jeb lauku daktera darba sākums?
– Rīgas 1. medicīnas skola sniedza ļoti dziļas un pamatīgas zināšanas. Tā bija ļoti prestiža skola un tāda ir joprojām. Zināšanu bagāža bija tik pamatīga, ka es jutos droši. Mūs tiešām gatavoja par lauku dakteriem, kam jāprot rīkoties jebkurā situācijā. Zināju, kā pieņemt dzemdības, kā izraut zobu, kā sašūt rētas, uzlikt ģipsi un visu pārējo.
Pamazām skolā gūtajām zināšanām nāca klāt pašas pieredze. Es ļoti daudz mācījos arī no saviem kolēģiem – no terapeites, tolaik ambulances vadītājas dakteres Putņikas, kura pieņēma mani darbā, no ķirurga, daktera Rivara un daudziem citiem, ar kuriem pa šiem gadiem esmu strādājusi kopā. Ķekavas ambulancē ir ļoti labs kolektīvs, un to apliecina arī tas, ka pie mums faktiski nav kadru mainības.
– Tad jau jūs savus pacientus esat iepazinuši tikpat labi cik savus radiniekus.
– Tā ir. Mēs viņus patiešām uztveram kā savējos. Cilvēki, kuri pie mums pārreģistrējas no citām vietām, brīnās: "Citās ambulancēs, kā pieņemšanas laiks beidzies, ārsta kabineta durvis ir slēgtas, bet jūs strādājat līdz pēdējam pacientam."
Cilvēki, pat satiekot uz ielas, nāk klāt un jautā: "Indra, vai tev ir minūtīte laika?" Nu, protams, ka man ir, jo manam pacientam ir problēma un viņam vajag tikt pie risinājuma tūlīt un tagad.
– Pie jums laikam ir viegli pienākt, jo ne pie katra mediķa to var...
– To laikam esmu mantojusi no saviem vecākiem. Pārsvarā no tēta, jo mans paps bija ļoti komunikabls un šiverīgs. Viņš bija tehnisks cilvēks, visu mūžu strādāja kolhozā par mehāniķi, par sagādnieku. Tāpat kā viņš, arī es nejūtu apgrūtinājumu, ja mani kāds uzrunā, un cilvēki laikam to jūt.
– Kā ir ar veselību ķekaviešiem, kurus ikdienā redzat un gadiem ārstējat?
– Pacientu veselības stāvoklis pa šiem gadiem kļuvis labāks. Tādus ļoti smagus gadījumus, piemēram, astmas lēkmes vai krītamo kaiti, kā tautā saka, es pēdējo desmit gadu laikā vairs neesmu redzējusi. Kad uzsāku darbu kā "zaļš" speciālists, tie bija mani pirmie pacienti, un man bija lielas acis, ko iesākt. Tagad tādu vairs nav. Regulārie ārsta apmeklējumi – vismaz reizi gadā atnākt uz apskati pie sava ģimenes ārsta – ir devuši rezultātu. Cilvēki ar hroniskām kaitēm iegriežas ambulancē reizi mēnesī, un, skatoties no viņu vajadzību apjoma, iet vai nu pie ģimenes ārsta, vai nāk pie manis, ja vajag tikai recepti, pamērīt asinsspiedienu vai saņemt nosūtījumu uz analīzēm. Man šķiet, ka sabiedrība Ķekavā kļūst veselīgāka.
– Vai modernās tehnoloģijas atvieglo jūsu darbu?
– Ļoti palīdz! Kaut vai pats primitīvākais salīdzinājums – šļirces, ar kādām es sāku strādāt un kādas izmantojam tagad, pat salīdzināt nevar. Kardiogrāfs, spirogrāfs un citas ierīces, ko ambulancē lietojam, palīdz noteikt diagnozi ātrāk un precīzāk.
– Vai ņemat palīgā arī savu intuīciju?
– Protams. Tā ir pati pirmā. Kad cilvēks ienāk un sāk stāstīt, par ko sūdzas, es jau jūtu, kas būs par vainu. Protams, iztaujāju pacientu, nosūtu uz analīzēm un izmeklējumiem, kas lielākoties arī apstiprina intuitīvi sajusto cēloni.
Kādreiz ar cilvēku vajag vienkārši parunāties. To es šodien saprotu, ka ir būtiski cilvēku uzklausīt, jo daudzas lietas var vienkārši izrunāt. Viņš ir dramatizējis savas sajūtas, salasījies visādu informāciju internetā, saklausījies no citiem un domā, ka viņam ir veselības problēmas. Kad sākam to visu šķetināt, izrādās, ka satraukuma pamatā ir pavisam citas – sociālas vai ģimenes – problēmas.
– Vai ir gadījies, ka pacienti jūs ir mēģinājuši maldināt jeb apvest ap stūri?
– Ir bijis, ka pacients iespriņģo kabinetā palēkdamies, apsēžas un momentā pārvēršas nelaimes čupiņā: "Dakterīt, man tā sāp mugura! Jau vairākas dienas." Tad man ir pagrūti valdīt smaidu, bet saruna ir tieša un ļoti īsa. Pēdējā laikā tas notiek reti, jo ekonomiskā situācija diktē savus noteikumus.
– Kas jums pašai izraksta slimības lapu?
– Man nekad dzīvē nav bijusi slimības lapa. Vienreiz īslaicīgi paslimoju, bet tas bija tāds sīkums. Ārsts toreiz teica: "Aizmirsti, bija tas vai nebija. Dzīvo kā dzīvoji." Tā arī daru un iesaku to arī saviem pacientiem.
– Katru dienu jūs saskaraties ar citu cilvēku problēmām un kreņķiem. Vai jums izdodas darbu neņemt līdzi uz mājām?
– Pa šiem gadiem varbūt mazliet esmu iemācījusies distancēties, bet joprojām pacientiem saku, ka eju gulēt ar telefonu uz naktsskapīša un tas vienmēr ir ieslēgts. Laulības dzīves sākumā vīrs mazliet pukojās par to, bet pa šiem gadiem ir pieradis. Ja ir bijis kāds smags pacients, par viņu domāju gan no rīta darbā, gan vakarā mājās un pat naktī, ja nenāk miegs.
– Kas jūs gaida mājās, kad pārnākat no darba?
– Vīrs. Tiesa, pēdējā laikā vairs ne katru vakaru, jo viņš ir šoferis un, lai nopelnītu naudiņu, daudz brauc pa Eiropu. Meita jau savā dzīvē, bet dēls gan dzīvo pie mums – viņš ir pirmā kursa students. Vēl man ir divi kaķi un divi suņi. Viņi ir pirmie, kas skrien man pretī, astes gaisā sacēluši.
– Kas jums palīdz atjaunot spēkus un enerģiju?
– Iespēju robežās, cik varu atļauties, atvaļinājuma laikā cenšos izbraukt no valsts. Vismaz reizi vai divas mēnesī eju uz jaunākajām izrādēm teātros, apmeklēju kultūras pasākumus novadā. Labprāt skatos melodrāmas un nobirdinu kādu asaru, man patīk psiholoģiskas drāmas, kas rosina domāt. Kādreiz man ļoti patika rokdarbi, bet tagad neatceros, kad pēdējo reizi sēdēju ar tamboradatu rokās un dzijas kamolu klēpī. Arī visi mājas darbi labi palīdz pārslēgties uz citām domām. Ar sevišķu prieku es gatavoju ēst. Īpaši skaisti klāts galds mums ir Ziemassvētkos – tad ir visi trīs ēdieni un pašceptas kūkas.
Rasma Rudzāte
Rīgas Apriņķa Avīze