Svētdien, 12. aprīlī, par spīti drēgnajam vējam un lietavām, pulciņš piedzīvojumu meklētāju devās Ķekavas novada Tūrisma koordinācijas centra un piedzīvojumu parka "Jenču laivas" organizētajā laivu braucienā ekspedīcijā pa Ķekaviņas upi.
"Šo braucienu organizējam jau trešo gadu pēc kārtas, lai pierādītu, ka laivot var ne tikai pa gleznaino Gauju vai straujo Amatu. Laivošanai piemērotas arī mazās Latvijas upes, kuru netrūkst arī Pierīgā," saka Ķekavas novada Tūrisma informācijas centra (TIC) vadītājs Juris Žilko.
Viņš atzīst, ka laivošana pa mazajām upēm Latvijā ir pēdējo divu gadu "hits" un arvien vairāk aktīvās atpūtas cienītāju meklē vēl neiepazītus, jaunus laivošanas maršrutus. Piemēram, Ķekavas novadā laivot var gan pa mazo Ķekaviņu, gan pa Misu.
"Abi šie laivu maršruti ir salīdzinoši jauni un tikai pērn tika iekļauti oficiālajā Baltijas valstu ūdenstūrisma brošūrā, kur rodama informācija par interesantākajiem laivošanas maršrutiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Turklāt, jāteic, īsā laika posmā Misas un Ķekaviņas maršruti kļuvuši populāri, un arvien vairāk laivu operatoru tos steidz piedāvāt saviem klientiem," norāda J. Žilko.
Vienu no diviem Ķekaviņas laivu maršrutiem – 12 kilometrus garo nobraucienu no Jenčiem līdz Ķekaviņas līcim – iepazina aptuveni 40 airētāju, bērnus ieskaitot. Turklāt jāpiebilst, ka laivotāji ne vien izbaudīja pašu braucienu, bet arī paveica kādu darbiņu, proti, attīrīja upi no sakritušajiem kokiem un zariem.
"Kopīgiem spēkiem ekspedīcijas ietvaros padarījām šo maršrutu laivojamāku, šarmantāku. Tomēr, lai nobrauciens pa upi nebūtu pārāk rimts un vienmuļš, dažus zarus un kokus ar nolūku atstājām, lai laivotājiem būtu šķēršļi, ko pārvarēt," – tā J. Žilko.
Viņš stāsta, ka Ķekaviņa ūdenstūrisma cienītājiem piedāvā divus laivošanas maršrutus. Viens ir no Jenčiem līdz Ķekaviņas līcim, kuru iespējams veikt vien no aprīļa līdz jūnijam, jo vasarās upe ir pārāk sekla. Savukārt otrs maršruts ir no kempinga "Zanzibāra" līdz pat Daugavai. Šis maršruts pa Ķekaviņu ir laivojams tikai vienreiz gadā, kad tiek atvērtas slūžas pie Ķekaviņas dambīša.
"Tad, kad tiek atvērtas slūžas, uz brīdi, vien nieka pāris stundām, Ķekaviņa posmā no "Zanzibāras" līdz Daugavai kļūst gana mežonīga. Upes lejtece pārplūst, un, laivojot pa upi, var gūt tikpat asas izjūtas kā agros pavasaros Amatā," teic J. Žilko.
Turklāt viņš zina stāstīt, ka savulaik, 80. gados, šajā posmā notika laivošanas slaloma sacensības, tāpēc, iespējams, arī šobrīd veco laiku vārdā ik rudeni šajā Ķekaviņas posmā notiek straujūdens nobrauciens "Rudenīgais Dambīša īriens".
"Daudziem parasti šķiet, ka Ķekaviņa tāds grāvis vien ir un tā nebūt nav upe, kas būtu piemērota laivošanai. Tomēr tad, kad maršruts ir izbraukts, cilvēki ir patīkami pārsteigti. Atpūtnieki ar sajūsmu pēc tam stāsta par piedzīvoto un redzēto. Daži pat atzīst, ka, no laivas vērojot Ķekaviņas krastus, jūtoties kā Kongo džungļos," teic J. Žilko.
Viņš skaidro, ka šobrīd, ūdenslīmenim krītoties, Ķekaviņa atklāj brīnišķīgu krasta līniju – pavisam citādu nekā pierasts redzēt Gaujas senlejā. Atsegtās koku saknes, garā pelēcīgā pērnā zāle un pumpuri, kas raisās koku zaros, uzglezno romantiski mežonīgu ainavu. Turklāt, tā kā Ķekaviņā straume nav liela, var nesteidzīgi izbaudīt gleznainos skatus.
Teksts: Arita Rudzīte
Foto: Einārs Binders
www.aprinkis.lv
13.04.2015.