Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību - retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas. Pavisam Latvijā ir 682 ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem apstiprināta īpaši aizsargājama dabas teritorija.
Aizsargājamās teritorijas iedala šādās kategorijās:
Dabas rezervāti ir cilvēku darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Latvijā ir izveidoti 4 dabas rezervāti: Moricsalas (1912), Grīņu (1936), Krustkalnu (1977) un Teiču rezervāts (1982).
Nacionālie parki ir plaši apvidi ar nacionāli nozīmīgiem izciliem dabas veidojumiem, cilvēka darbības neskartām vai mazpārveidotām ainavām, biotopu daudzveidību, kultūras un vēstures pieminekļu bagātību. Līdztekus dabas aizsardzībai, nozīmīgu vietu ieņem zinātniskā izpēte, izglītošana un atpūtas organizēšana. Latvijā ir 4 nacionālie parki: Gaujas nacionālais parks (1973), Ķemeru nacionālais parks (1997), Slīteres nacionālais parks (1999) un Rāznas nacionālais parks (2007).
Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. To mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu un veicināt teritorijas ilgtspējīgu attīstību. 1997. gadā Latvijā ir izveidots Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Tas ir iekļauts starptautiskajā biosfēras rezervātu tīklā.
Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, un ir piemērotas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai. Latvijā ir 42 dabas parki, no kuriem pazīstamākie ir Engures ezera dabas parks, Tērvetes dabas parks un dabas parks “Daugavas loki”.
Dabas pieminekļi ir atsevišķi, savrupi dabas veidojumi: aizsargājami koki, dendroloģiskie stādījumi, alejas, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība. Latvijā tiek aizsargāti 206 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, 89 dendroloģiskie stādījumi un 60 alejas.
Dabas liegumi ir cilvēka darbības mazpārveidotas vai dažādā pakāpē pārveidotas dabas teritorijas, kas ietver īpaši aizsargājamas savvaļas augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes un īpaši aizsargājamus biotopus. Latvijā pavisam ir 260 dabas liegumi.
Aizsargājamās jūras teritorijas ir vietas Latvijas Republikas teritoriālajā jūrā, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā vai kontinentālajā šelfā, kuras izveidotas īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu, kā arī migrējoši putnu nozīmīgu barošanās un ziemošanas vietu aizsardzībai. Latvijā ir izveidotas 7 aizsargājamas jūras teritorijas.
Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu. To mērķis ir aizsargāt un saglabāt Latvijai raksturīgo kultūrvidi un ainavu tās daudzveidībā, kā arī nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu metožu pielietošanu. Latvijā ir 9 aizsargājamo ainavu apvidi.
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek izveidotas un apsaimniekotas saskaņā ar likumu "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" un "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi".
Sugu un biotopu aizsardzība
Latvijā ir konstatētas 18 047 dzīvnieku, 5396 augu un aptuveni 4000 sēņu sugu. Zinātnieki lēš, ka aptuveni 907 sugas (3,3% no kopējā sugu skaita) ir retas un apdraudētas. Savvaļas augi un dzīvnieki ir nozīmīga ikvienas ekosistēmas sastāvdaļa. Kādai sugai izzūdot, tiek izjauktas sugu savstarpējās saiknes. Tāpat neatgriezeniski var izzust iespēja nākotnē cilvēka labā izmantot pašreiz nezināmas šīs sugas īpašības.
Sugu un biotopu aizsardzības prasības Latvijā nosaka Sugu un biotopu aizsardzības likums (Saeimā pieņemts 2000.gada 16.martā), atbilstoši šim likumam ir izveidoti īpaši aizsargājamo sugu un biotopu saraksti, kuros tiek iekļautas apdraudētas, izzūdošas vai retas sugas un biotopi vai sugas, kuras apdzīvo specifiskus biotopus. Šajos sarakstos ir iekļautas gan sugas, kas tradicionāli aizsargātas Latvijā, gan arī sugas, kuru aizsardzību paredz ES Putnu vai Biotopu direktīva. Latvijā īpaši aizsargājamo sugu un biotopu sarakstos iekļautas 723 augu un dzīvnieku sugas un 93 biotopi. Šo sugu un biotopu sarakstus ir apstiprinājis Ministru kabinets.
Sugu un biotopu aizsardzība tiek nodrošināta Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tai skaitā Natura 2000 teritoriju tīklā, un mikroliegumos. Mikrolieguma izveidošanas kārtību un aizsardzības prasības nosaka Ministru kabineta noteikumi „Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi” (Nr. 45/2001). Papildus tam sugu un biotopu aizsardzība tiek nodrošināta paredzot attiecīgu izvērtējumu darbībām, kuru rezultātā var tikt iznīcinātas īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes vai aizsargājami biotopi.
Atsevišķām īpaši aizsargājamām vai ierobežoti izmantojamām aizsargājamām sugām tiek izstrādāti Sugu vai biotopu aizsardzības plāni. Sugu un biotopu aizsardzības plānos ir apkopota informācija par sugas atradnēm (dažkārt būtiskākajām atradnēm) vai biotopa aizsardzībai nozīmīgākajām platībām, kā arī sugas populāciju vai biotopa platību tendences, tos ietekmējošie faktori, kā arī pasākumi, kas veicami sugas vai biotopa aizsardzības stāvokļa uzlabošanai. Līdz šim Latvijā izstrādāti un apstiprināti 8 sugu aizsardzības plāni.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra uztur Aizsargājamo augu sugu atradņu datubāzi. Šajā datubāzē ir pieejama informācija par aizsargājamo augu sugu atradnēm (ģeogrāfiskais novietojums, atradnes kvantitatīvais un kvalitatīvais stāvoklis), informācija aptver gan vēsturisko informāciju, gan arī datus par atradņu atkārtotiem apsekojumiem. Aģentūra uztur arī Īpaši aizsargājamo sugu un biotopu mikroliegumu datubāzi. Datubāzē ir iekļauta informācija par objektu (suga vai biotops), kam izveidots mikroliegums, mikrolieguma atrašanās vieta (rajons, pagasts, ģeogrāfiskās koordinātes un/vai robeža apraksts), kā arī informācija par sugas populācijas vai biotopa stāvokli.
Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata.
Ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanas ierobežojumi pašvaldībās
Saistībā ar 2009.gada 18.jūnijā un 1.decembrī veiktajiem grozījumiem Ģenētiski modificēto organismu aprites likumā un šajos grozījumos noteiktajām tiesībām pašvaldībām pēc savas iniciatīvas vai uz personas priekšlikuma pamata ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem noteikt aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai attiecīgajā administratīvajā teritorijā vai tās daļā pirms šo noteikumu pieņemšanas informējot sabiedrību un publicējot paziņojumu par nodomu noteikt aizliegumu pašvaldības izdotajā laikrakstā, kā arī ievietojot minēto paziņojumu savā mājaslapā internetā un nosūtot informāciju par šo paziņojumu Zemkopības ministrijai un Vides ministrijai, kas šo informāciju ievieto savās mājaslapās internetā (22.pants. Ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanas ierobežojumi) Vides ministrija ir ievietojusi šo pašvaldību, kas noteikušas aizliegumu ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanai sarakstu un vizuālās informācijas papildināšanai ar karti (karte atjaunota 08.08.2013)