Otrdien, 13.decembrī, Ķekavas vidusskolā notika seminārs „Lasīšanas traucējumi un mūsdienīga lasītapmācība”, ko vadīja Latvijas Disleksijas biedrības pārstāve Eva Birzniece. Seminārā piedalījās 20 skolotāji no visām novada skolām – Ķekavas un Baložu vidusskolas, Daugmales pamatskolas, Pļavniekkalna sākumskolas, privātās pamatskolas „Gaismas tilts 97” un pirmskolas izglītības iestādes „Avotiņš” un „Ieviņa”. Ļoti patīkami, ka seminārā piedalījās gan pirmskolas, gan sākumskolas, gan vidējā posma un vidusskolas skolotāji, jo lasīšanas traucējumi ir skolēniem visās vecuma grupās, bet īpaši uzskatāmi tie izpaužas vidējā un vidusskolas posma klasēs, kad mācību apjoms ir liels un sarežģīts. Svarīgi, lai visu klašu grupu un priekšmetu skolotāji sadarbotos un koordinētu pedagoģisko palīdzību un atbalsta pasākumus skolēniem, jo lasīšanas un rakstīšanas traucējumi ietekmē skolēna sniegumu pilnīgi visos mācību priekšmetos.

 

Eva Birzniece uzsvēra, ka nav tik svarīgi, vai skolēna lasīšanas traucējumi ir specifiski vai nespecifiski (vai tā ir disleksija vai tikai vāja lasītprasme), galvenais, lai skolotāji neignorē tās skolēna grūtības, ko viņi redz ikdienas mācību darbā. Lektore iepazīstināja klausītājus ar lasītapmācības pieciem komponentiem – fonoloģiskajām prasmēm, foniku, lasīšanas tempu, vārdu krājumu un lasītā izpratni. Lai lasīšana dotu rezultātu – teksta izpratni, svarīgas ir prasmes visos komponentos. Skolēnus ar disleksiju no tipiskiem lasītājiem atšķir vājas fonoloģiskās prasmes – spēja identificēt un darboties ar valodas skaņām. Šo prasmju deficīts lielā mērā nosaka lasīšanas traucējumus, bērnam apgūstot lasīšanu. Fonoloģiskās prasmes ir svarīgi attīstīt jau pirmskolas vecumā, bet skolēniem, kuriem tās turpina būt vājas – jebkurā izglītības posmā. Nespecifisku lasīšanas traucējumu gadījumā bērnam fonoloģiskās prasmes ir normālas; viņam jādod iespēja lasīt saistītu vecumam atbilstošu tekstu vairākas reizes, kamēr skolēns to var izlasīt ar 95% precizitāti (uz 100 vārdiem nedrīkst būt vairāk nekā 5 kļūdas).

 

Semināra laikā izvērtās interesanta diskusija par to, kā mācību laikā pārbaudes darbos nodrošināt papildus laiku skolēniem, kam tas ir vajadzīgs. Tāpat veiksmīgu skolotāju darbu traucē tas, ka tās grūtības, ko skolēnam ilgstoši redz skolotājs, neapstiprina psihologa izpēte, tādējādi liedzot skolēnam individualizētu palīdzību. Te iezīmējas plašāks problēmu loks par to, cik precīzs un valīds ir Latvijā pieejamais psiholoģiskais izvērtējums. Īpaši tad, ja ir zināms, ka lasīšanas un rakstīšanas traucējumus nevar noteikt ar kognitīvajiem testiem, bet vairāku valodas un rakstīšanas prasmju testu kopumu.

 

Tāpat aktīvi tika apspriesta datora izmantošana mācību darbā. Pasaules attīstīto valstu pieredze ir tāda, ka datoru un speciālas programmas, lai klausītos tekstu vai to labotu, ikdienas mācību procesā un pārbaudes darbos izmanto 8-10% skolēnu. Latvijā tādas pieredzes praktiski nav, pat gadījumos, kad skolēnam ir smaga disleksija vai kustību traucējumi, kas liedz viņam rakstīt tradicionālā veidā. Eva Birzniece uzsvēra, ka ļaujot izmantot datoru, skolēnam vairs nav jāizmanto savi kognitīvie resursi, lai veidotu burtus un domātu par pareizrakstību, viņš var koncentrēties uz augstāka līmeņa kognitīvajām prasmēm – idejām, argumentiem un teksta kopējo struktūru, kas parāda viņa zināšanas un spējas analizēt. 

 

Viena no novada vidusskolas skolotājām dalījās sarūgtinošā pieredzē, kad pagājušajā gadā centralizēto eksāmenu kārtoja puisis, kuram ir ierobežotas labās rokas kustības. Tā kā datoru vai asistentu, kas pierakstītu jaunieša teikto, Latvijā eksāmenos izmantot nedrīkst, tad paša jaunieša ar roku rakstītais darbs bija nesalasāms, un to kā nesalasāmu eksāmena darba labotāji nemaz nevērtēja. Jaunietis saņēma zemāko vērtējumu – F līmeni, kas ne tikai patiesi neatspoguļo viņa zināšanas, bet arī latviešu valodas skolotāja ieguldījumu un neatbilstoši samazina arī visas skolas kopējo centralizēto eksāmenu vērtējumu. Šis ir kliedzošs gadījums, kad tiek ignorētas jaunieša vajadzības, nenoņemot tās barjeras adekvātai savu zināšanu parādīšanai, ko uzliek speciālās vajadzības.

 

Kopumā seminārs bija zināšanu un viedokļu apmaiņu rosinošs. Tas arī norādīja, ka skolu administrāciju līmenī ir daudz darāmā, lai iespējami efektīvi koordinētu papildus apmācību lasītprasmē un atbalsta pasākumus skolēniem, kam tie vajadzīgi.

 

Paldies Ķekavas novada Izglītības daļai par iespēju dalīties zināšanās un pieredzē ar novada skolotājiem!